Vai transfertcenu korekcija ir pakalpojums PVN piemērošanas kontekstā? EST spriedums lietā “Stellantis Portugal” (C-603/24)

2026. gada 13. maijā Eiropas Savienības Tiesa (EST) lietā C-603/24 “Stellantis Portugal” izvērtēja jautājumu, vai transfertcenu korekcija starp saistītām sabiedrībām uzskatāma par pakalpojumu un ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli (PVN). Sprieduma pilns teksts pieejams šeit, bet ģenerāladvokātes Julianes Kokotas 2026. gada 15. janvāra secinājumi - šeit.

Grupas darījumu ietvaros, noslēdzot finanšu gadu, nereti tiek veikta tā saucamā rentabilitātes izlīdzināšana (true-up). Praksē tas nozīmē, ka tiek izrakstīti koriģējoši rēķini, lai attiecīgās testējamās sabiedrības gada finanšu rezultāts atbilstu iepriekš saskaņotam un tirgus līmenim atbilstošam peļņas līmenim. PVN kontekstā dažādu ES valstu nodokļu administrācijas šādas korekcijas ir vērtējušas atšķirīgi: vienas - kā ar PVN neapliekamu darījumu, citas - kā atlīdzību par pakalpojumu.

Faktiskie apstākļi

Stellantis Portugal (agrāk General Motors Portugal jeb GMP) bija General Motors grupas nacionālais izplatītājs Portugālē. Sabiedrība iepirka automašīnas no grupas Eiropas ražotājiem (OEM) un pārdeva tās neatkarīgiem Portugāles dīleriem, kuri tās tālāk pārdeva gala klientiem.

Ja radās defekts vai iestājās garantijas gadījums, remontu veica dīleris un par to izrakstīja GMP rēķinu ar PVN. GMP savukārt atskaitījās Eiropas ražotājiem (saistītajām personām) par visām izplatīšanas izmaksām - ne tikai remontu, bet arī personālu, mārketingu u.c.

Saskaņā ar 2004. gadā noslēgto grupas līgumu transportlīdzekļu cenu gada beigās koriģēja tā, lai GMP sasniegtu iepriekš pusēm akceptēto peļņas līmeni. Šīs korekcijas noformēja ar ražotāju izsniegtiem kredītrēķiniem vai debetrēķiniem. Strīdus gadā - 2006. gadā - cena tika samazināta, tāpēc ražotāji izsniedza GMP kredītrēķinus.

Kas nepatika Portugāles nodokļu administrācijai?

Pēc 2006. gada pārbaudes Portugāles Nodokļu un muitas iestāde secināja, ka faktiski par remontu maksā un atbild ražotāji, nevis GMP. Iestādes loģika bija šāda: GMP vispirms sedz pēcpārdošanas izmaksas un pēc tam tās pārnes uz ražotājiem, saņemot atlīdzību kredītrēķina veidā. Tātad, iestāde secināja, ka GMP sniedzis ražotājiem remonta pakalpojumus, un, tā kā tie sniegti Portugālē, tiem piemērojams Portugāles PVN. Rezultāts - papildu PVN aprēķins 1 504 215,49 eiro apmērā.

Citiem vārdiem, kredītrēķinu iestāde kvalificēja nevis kā automašīnu cenas korekciju, bet kā samaksu par GMP sniegtu pakalpojumu. Tieši šī kvalifikācija bija strīda pamatā.

Lietas virzība un jautājums EST

Pirmajā instancē - Tribunal Central Administrativo Sul - uzvarēja nodokļu administrācija: tiesa atstāja aprēķinu spēkā. GMP (vēlāk Stellantis Portugal) to pārsūdzēja Portugāles Augstākajā administratīvajā tiesā (Supremo Tribunal Administrativo).

Tieši Augstākā tiesa nebija pārliecināta, ka ES PVN jēdziens “pakalpojumu sniegšana par atlīdzību” sniedzas tik tālu, lai aptvertu šādu cenas korekciju. Tāpēc tā uzdeva EST prejudiciālu jautājumu: vai PVN direktīvas (77/388/EEK) 2. pants jāinterpretē tā, ka “pakalpojumu sniegšana par atlīdzību” ietver transportlīdzekļu pārdošanas cenas korekciju, kura līgumā paredzēta minimālās peļņas maržas sasniegšanai un noformēta ar kredītrēķinu vai debetrēķinu? Tā kā strīdus gads ir 2006., piemērojama (77/388/EEK) direktīva; tās 2. pantam atbilst šobrīd spēkā esošās PVN direktīvas 2006/112/EK 2. pants.

Šī procesuālā virzība vienlaikus izskaidro, kāpēc no strīdus gada līdz spriedumam pagāja gandrīz divdesmit gadi - pie šī jautājuma atgriezīsimies raksta turpinājumā.

Ko nosaka ES tiesības?

PVN sistēmā pakalpojums ir apliekams tikai tad, ja to sniedz par atlīdzību. EST jau sen skaidro, ka tas nozīmē tiešu saikni starp pakalpojumu un atlīdzību: starp pusēm jāpastāv tiesiskām attiecībām ar savstarpēju izpildījuma apmaiņu, un saņemtajai samaksai jābūt reālai atlīdzībai par individualizējamu pakalpojumu. Šis princips nāk no senas judikatūras un nesen vēlreiz apstiprināts arī Latvijas lietā C-87/23.

Otrs būtiskais elements ir nodokļa bāze. Ja maksājums starp pusēm groza jau notikušas preču piegādes cenu, tas nerada jaunu darījumu, bet maina esošā darījuma nodokļa bāzi - to vai nu samazina (PVN direktīvas 90. pants), vai palielina (73. pants). Praksē tas nozīmē, ka jākoriģē sākotnējais rēķins, nevis jāizraksta jauns rēķins par “pakalpojumu”.

No tā izriet būtisks secinājums: maksājums starp saistītām pusēm pats par sevi vēl nepadara darījumu par pakalpojumu. Izšķirošais ir nevis tas, vai ir maksājums, kredītrēķins vai debetrēķins, bet gan tas, ko korekcija pēc būtības atspoguļo.

Ģenerāladvokātes un EST atziņas

Ģenerāladvokāte Kokota uzsvēra, ka PVN piemērošana ir atkarīga no tā, kas pēc būtības tiek koriģēts, kā arī sniedza vairākas būtiskas atziņas. Pirmkārt, ja korekciju veido patiesi (ne fiktīvi) un nošķirami pakalpojumi par atlīdzību, šie pakalpojumi ir apliekami ar PVN. Otrkārt, ja korekciju vēlāk un vienpusēji veic nodokļu administrācija vienīgi tāpēc, lai ienākuma nodokļa vajadzībām korekti sadalītu peļņu starp divām valstīm, tā paliek ārpus PVN tvēruma. Treškārt - un tieši šāda ir Stellantis situācija - ja korekciju panāk ar šim nolūkam paredzētu mainīgu cenu, kas piesaistīta konkrētai preču piegādei, tad tā ietekmē šo preču nodokļa bāzi, nevis veido atsevišķu pakalpojumu.

Kokota norādīja arī uz pavisam praktisku pretargumentu: korekcija varēja notikt abos virzienos. Ja cena būtu augusi, papildu naudu būtu saņēmuši ražotāji, nevis GMP. Bet ir grūti iedomāties pakalpojumu, par kuru atkarībā no gada rezultāta samaksā te viena, te otra puse.

EST sekoja šai loģikai. Tiesa atzina, ka transfertcenu korekcija, kas līgumā paredzēta, lai izplatītājam nodrošinātu noteiktu peļņas maržu, noformēta ar kredītrēķinu vai debetrēķinu un aprēķināta, cita starpā ņemot vērā remonta izmaksas, automātiski nav atlīdzība par pakalpojumu. Izņēmums iestātos vienīgi tad, ja starp pusēm pastāvētu tiesiskās attiecības ar savstarpējām saistībām, kurās izplatītājs apņemas sniegt pakalpojumu, bet ražotājs par to maksā minētās korekcijas veidā.

Tiesa balstījās uz trim apsvērumiem. 2004. gada līgums regulēja cenas un peļņas maržas mehānismu, nevis pienākumu sniegt remonta pakalpojumus par atlīdzību. Korekciju aprēķināja no visām izplatīšanas izmaksām, ne tikai remonta, tāpēc saikne ar remontu ir, labākajā gadījumā, netieša. Un, tā kā rezultāts varēja izpausties gan kā kredītrēķins, gan kā debetrēķins, pati atlīdzības esamība bija nenoteikta - bet nenoteiktība pārrauj tiešo saikni. Portugāles valdības arguments, ka GMP rīkojies kā ražotāju starpnieks remonta iepirkšanā, tika noraidīts pierādījumu trūkuma dēļ.

Pamācošs ir kontrasts ar lietu Arcomet Towercranes (C-726/23), kurā 2025. gada septembrī EST nonāca pie šķietami pretēja secinājuma: tur ar rēķinu iekasētā starpgrupas maksa, kas pēc TNMM metodes nodrošināja noteiktu rentabilitātes diapazonu, tika atzīta par atlīdzību par pakalpojumu. Attiecīgi, PVN piemērošanu izšķir tieši tas, vai līgums rada identificējamu pakalpojumu un tiešu saikni.

Procesa statuss

Ģenerāladvokātes secinājumi EST nav saistoši, taču šajā lietā tiesa tiem sekoja. Tomēr EST neizšķīra galīgo kvalifikāciju - tā neapgalvoja, ka korekcija noteikti jāuzskata par preču cenas nodokļa bāzes grozījumu. Šo faktu vērtējumu tiesa atstāja Portugāles Augstākajai administratīvajai tiesai. Tādējādi lieta atgriežas valsts tiesā, kurai EST sniegtā interpretācija jāpiemēro konkrētajiem apstākļiem. Nodokļu maksātājam iznākums tomēr ir labvēlīgs: administrācijas sākotnējā pozīcija, ka jebkura šāda korekcija ir pakalpojums, nav apstiprinājusies. Vienlaikus process ilustrē praktisku izmaksu, ko mēdz nenovērtēt: strīds par transfertcenu korekciju var pārdzīvot pašu darījumu par veselu desmitgadi vai pat ilgāk. Visu šo laiku uzņēmums dzīvo ar atvērtu nodokļu pozīciju un uzkrātiem nokavējuma procentiem - un Stellantis gadījumā jautājums par 2006. gadu joprojām nav galīgi izšķirts.

Ko tas nozīmē Latvijā?

Daudzi LV uzņēmumi, kas ir daļa no starptautiskas grupas, darbojas tieši tādās lomās, kurās gada beigās tiek veikta rentabilitātes korekcija: ierobežota riska izplatītāji, līgumražotāji, shared service centri. Šādos gadījumos parasti piemēro TNMM vai izmaksu pieskaitīšanas (cost+) metodi un, noslēdzot gadu, rentabilitāti izlīdzina atbilstoši iepriekš akceptētajai peļņas maržai.

EST doktrīna ir saistoša arī Latvijā, tāpēc Stellantis loģika attiecas arī uz vietējiem darījumiem. Praksē korekcijas PVN piemērošana ir atkarīga nevis no tā, vai izrakstīts kredītrēķins vai sagatavota grāmatvedības izziņa, bet no tā, ko korekcija pēc būtības atspoguļo. Attiecīgi, iespējami vairāki scenāriji. Ja korekcija ir atlīdzība par identificējamu pakalpojumu ar savstarpējām līgumiskām saistībām, tā ir apliekama ar PVN (kā Arcomet lietā). Ja tā ir ar konkrētu preču piegādi saistīta mainīgas cenas korekcija, tā maina šo preču PVN bāzi un prasa koriģēt rēķinus. Ja tā ir tīra peļņas pārdale bez saiknes ar konkrētu cenu vai pakalpojumu, tā ir ārpus PVN.

Te vērts atgādināt par praktisko kontekstu, kas Latvijā nupat mainījies. Līdz ar kontrolēto darījumu pārskata (KDP) ieviešanu VID ik gadu saņems strukturētu informāciju par saistīto personu darījumiem, tostarp par to, kā tiek noteikta cena un kā darbojas korekciju mehānismi. Tas, kas agrāk atklājās tikai padziļinātā TP dokumentāciju analīzē, tagad būs redzams jau no paša sākuma. Tāpēc neatbilstība starp transfertcenu politiku un PVN kļūs pamanāma daudz ātrāk un plašākā mērogā.

Spriedumu nevajadzētu interpretēt tā, ka transfertcenu korekcijas vienmēr atrodas ārpus PVN tvēruma. Tieši pretēji - ja korekcijai ir pietiekami cieša saikne ar iepriekš veiktām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, tā var radīt pienākumu koriģēt PVN bāzi vai izrakstīt koriģējošos rēķinus ar PVN.