Zīmola, programmatūras vai klientu bāzes nodošana grupas ietvaros: kā pamatot cenu?

Iedomāsimies situāciju: uzņēmums vairāku gadu garumā veiksmīgi attīsta savu darbību. Rezultātā tiek veidota zīmola atpazīstamība, izstrādāta programmatūra un iekšējās sistēmas, uzkrāta zinātība un izveidota stabila klientu bāze. Uzskaitītās nemateriālās vērtības netiek atsevišķi identificētas un juridiski reģistrētas.

Uzņēmumam augot, īpašnieki un vadība nolemj sakārtot grupas struktūru un izveidot atsevišķu uzņēmumu, kas turpmāk pārvaldīs grupas nemateriālos aktīvus. Uz jaunā uzņēmuma vārda tiek reģistrēta preču zīme, programmatūras tiesības un citi intelektuālā īpašuma objekti. Tālāk šī sabiedrība licencē šos nemateriālos aktīvus citām grupas sabiedrībām.

Vai ar nemateriālo aktīvu īpašuma tiesību reģistrāciju uz jaunās sabiedrības vārda pietiek, lai tai piederētu arī visa iepriekš radītā ekonomiskā vērtība?

Šajā rakstā aplūkosim būtiskākos jautājumus, kas rodas, grupas ietvaros nododot nemateriālos aktīvus vai veicot ar tiem saistītu pārstrukturēšanu. Analizēsim, kā noteikt darījuma faktisko būtību un nododamo vērtību, kādi nosacījumi un ierobežojumi jāņem vērā, nosakot un piemērojot darījuma cenu, kā arī kā šo cenu pamatot. Tāpat izvērtēsim pārstrukturēšanas ietekmi uz iesaistīto sabiedrību funkcijām, riskiem un peļņas sadalījumu. Raksta noslēgumā aplūkosim praktisku piemēru.

Ko īsti nodod? Aktīva identifikācija

ESAO transfertcenu vadlīniju izpratnē nemateriālais aktīvs ir tāds aktīvs, kas nav fizisks vai finanšu aktīvs, ko iespējams kontrolēt un izmantot komercdarbībā un par kura izmantošanu vai nodošanu neatkarīgs uzņēmums būtu gatavs maksāt. Pie nemateriālajiem aktīviem pieskaita gan reģistrētu intelektuālo īpašumu, piemēram, preču zīmes un patentus, gan nereģistrētus aktīvus, piemēram, zīmolu, programmatūru, zinātību, komercnoslēpumus un klientu attiecības. Šādi aktīvi var būtiski ietekmēt uzņēmuma spēju gūt ieņēmumus un peļņu.

Nemateriālie aktīvi var būt ļoti dažādi, tostarp programmatūra un citi tehnoloģiskie risinājumi, dati, licences, klientu līgumi un attiecības, zinātība, procesi, metodes, komercnoslēpumi un citi uzņēmuma darbībā izmantoti resursi. Piemēram, klientu attiecību vērtību var veidot spēkā esošie līgumi, iepriekšējās sadarbības vēsture, piekļuve klientiem un atkārtotu darījumu iespējamība.

Tādēļ darījumos ar nemateriālajiem aktīviem vispirms precīzi jānosaka, kādi aktīvi tiek nodoti un kādas tiesības iegūst to saņēmējs.

Zīmola gadījumā jānošķir preču zīme no paša zīmola. Preču zīme nodrošina juridisku aizsardzību, savukārt zīmola vērtību nosaka tā atpazīstamība, reputācija, klientu lojalitāte un ietekme uz produkta pieprasījumu. Tādēļ jāvērtē, kuros tirgos zīmols ir nostiprināts, kura sabiedrība to ir attīstījusi un finansējusi un kādi ieguldījumi nepieciešami tā pozīcijas saglabāšanai.

Juridiskās īpašumtiesības uz nemateriālo aktīvu pašas par sevi ne vienmēr nosaka, kurai sabiedrībai pienākas ar nemateriālo aktīvu saistītie ekonomiskie labumi/peļņa. ESAO DEMPE analīzē vērtē, kura sabiedrība faktiski veic un kontrolē aktīva attīstīšanu, uzlabošanu, uzturēšanu, aizsardzību un izmantošanu, kā arī finansē šīs darbības un uzņemas ar tām saistītos riskus. Attiecīgi arī peļņas sadalījumam grupas ietvaros jāatbilst faktiski veiktajām funkcijām un uzņemtajiem riskiem. Šā jautājuma nozīmi ilustrē arī ASV Coca-Cola lieta, kurā strīds bija par aptuveni 9 miljardu ASV dolāru peļņas pārdali starp grupas sabiedrībām - tiesa atbalstīja nodokļu administrāciju, atzīstot, ka peļņas sadalījumam jāatbilst nemateriālo aktīvu īpašumtiesībām un faktiski veiktajām funkcijām.

Kā nosaka darījuma cenu?

Lai noteiktu nemateriālā aktīva vērtību, ir jāizstrādā vērtējums. Nemateriālā aktīva tirgus cenu nevar noteikt pēc vienas universālas formulas. Piemērotā metode ir atkarīga no aktīva veida, pieejamās informācijas, darījuma apstākļiem, ekonomiskā labuma, ko aktīvs var radīt tā īpašniekam, un citiem apstākļiem. Latvijas transfertcenu regulējums balstās ESAO vadlīnijās, kas nemateriālo aktīvu darījumos ļauj izmantot gan transfertcenu metodes, gan vispārpieņemtas vērtēšanas pieejas.

Praksē vispirms vērtē, vai ir pieejama informācija par salīdzināmiem darījumiem starp nesaistītām personām. Ja pietiekami līdzīgu darījumu nav, vērtību parasti nosaka, ņemot vērā aktīva spēju nākotnē radīt ienākumus vai citus ekonomiskos labumus. Savukārt izmaksu pieeja (cost approach) var būt piemērota vienkāršākiem un viegli aizstājamiem aktīviem, taču tā bieži neatspoguļo zīmola, klientu attiecību vai cita unikāla aktīva faktisko peļņas potenciālu.

Neatkarīgi no izvēlētās metodes vērtējums jāveic no abu darījuma pušu perspektīvas. Pārdevējs parasti nebūtu gatavs atteikties no aktīva par cenu, kas ir zemāka par labumu, ko tas varētu gūt, aktīvu saglabājot. Savukārt pircējs nemaksātu vairāk par ieguvumu, ko tas pamatoti sagaida no aktīva izmantošanas. Šo abu pušu apsvērumi nosaka iespējamo tirgus cenas diapazonu.

Būtiski pieņēmumi, kas izšķir vērtību

Praksē nemateriālo aktīvu vērtēšana balstās uz daudziem pieņēmumiem. Attiecīgi vērtējuma rezultātu fundamentāli ietekmē gan pati aprēķina metode, gan tās pamatā izmantotie pieņēmumi.

Lietderīgās lietošanas laiks

Aktīva lietderīgās izmantošanas periods jānosaka atbilstoši tā ekonomiskajai būtībai. Tehnoloģiski risinājumi bez turpmākiem ieguldījumiem var salīdzinoši ātri novecot, savukārt zīmols var saglabāt vērtību ilgāk, ja tas tiek pastāvīgi attīstīts un uzturēts. Klientu attiecību gadījumā būtiska ir klientu noturība un paredzamais sadarbības ilgums. Piemēram, ja katru gadu tiek zaudēti 12 % klientu, tas tieši ietekmē periodu, kurā esošā klientu bāze varēs radīt ienākumus. ASV Veritas lietā tiesa noraidīja vērtējumu, kurā nodotajai tehnoloģijai faktiski bija piešķirts nepamatoti ilgs ekonomiskais mūžs.

Naudas plūsmu prognozes

Naudas plūsmu prognozēm jābūt pamatotām ar informāciju, kas bija pieejama darījuma brīdī, un saskaņotām ar uzņēmuma budžetiem un biznesa plāniem.

Prognožu pamatotība ir īpaši svarīga grūti novērtējamu nemateriālo aktīvu gadījumā. ESAO HTVI pieeja noteiktos apstākļos ļauj nodokļu administrācijai izmantot vēlākos faktiskos rezultātus, lai pārbaudītu, vai darījuma brīdī izmantotās prognozes un noteiktā cena bija pamatotas. Tādēļ būtiskas novirzes no prognozēm jāspēj izskaidrot ar apstākļiem, kurus darījuma brīdī nebija iespējams saprātīgi paredzēt.

Diskonta likme

Diskonta likmei jāatspoguļo ar konkrēto aktīvu un tā nākotnes ienākumiem saistītais risks. Uzņēmuma vidējās kapitāla izmaksas var izmantot kā sākumpunktu, taču atsevišķa nemateriālā aktīva risks var būt augstāks vai zemāks nekā uzņēmuma kopējais risks. Vienlaikus izmantotajiem pieņēmumiem jābūt savstarpēji saskaņotiem - diskonta likme nevar būt atrauta no uzņēmuma kopējās kapitāla atdeves un citu vērtējumā ietverto aktīvu riska. Pat nelielas diskonta likmes izmaiņas var būtiski ietekmēt aprēķināto vērtību.

Kas notiek pēc darījuma?

Darījuma cenas pamatojums nodokļu plānošanā nebeidzas ar līguma noslēgšanu, samaksu un īpašumtiesību maiņas reģistrāciju. Pēc nemateriālā aktīva nodošanas jāvērtē arī tas, kā faktiski tiek organizēta tā turpmākā pārvaldība, attīstība un izmantošana. Ja pēc darījuma būtiskās funkcijas un ar aktīvu saistīto lēmumu pieņemšana joprojām paliek citā grupas sabiedrībā, jāizvērtē, vai izvēlētais darījuma modelis atbilst faktiskajai situācijai. Juridiskās īpašumtiesības ir nozīmīgas, taču tās jāvērtē kopā ar faktiski veiktajām funkcijām, izmantotajiem aktīviem un uzņemtajiem riskiem.

Tāpat jānodrošina, lai pēc darījuma veiktie maksājumi būtu savstarpēji saskaņoti ar sākotnēji noteikto aktīva cenu. Piemēram, ja aktīvs tiek pārdots par salīdzinoši zemu cenu, bet pēc tam par tā izmantošanu tiek maksāta būtiska licences maksa, var rasties jautājums, vai pārdošanas cena pilnībā atspoguļoja nodotā aktīva ekonomisko vērtību. Savukārt licences maksa var būt pamatota arī periodā, kad aktīva izmantotājs strādā ar zaudējumiem, ja iespējams pierādīt, ka aktīvs tam faktiski rada ekonomisku labumu.

Nodokļu administrācija, izvērtējot darījumu, var to skatīt gan no ex ante, gan ex post perspektīvas. Ex ante skatījumā tiek vērtēta informācija, prognozes un riski, kas darījuma pusēm bija zināmi vai saprātīgi paredzami darījuma noslēgšanas brīdī. Savukārt ex post skatījumā tiek ņemti vērā arī faktiskie rezultāti pēc darījuma, tostarp ieņēmumi un peļņa, lai pārbaudītu sākotnējo pieņēmumu pamatotību. Ja faktiskie rezultāti būtiski atšķiras no prognozētajiem un novirzi nevar izskaidrot ar apstākļiem, kurus darījuma brīdī nebija iespējams saprātīgi paredzēt, nodokļu administrācijai var rasties pamats apstrīdēt noteikto cenu un veikt nodokļu korekciju.

Ja darījuma brīdī nākotnes rezultāti ir īpaši nenoteikti, līgumā var paredzēt cenas korekcijas mehānismu, sasaistot daļu atlīdzības ar faktiskajiem rezultātiem noteiktā periodā pēc darījuma.

Viss kopā vai pa daļām: kad aktīvu kopums kļūst par biznesu?

Ja viena darījuma ietvaros tiek nodots zīmols, platforma, klientu līgumi un citi savstarpēji saistīti aktīvi, saistības un no tiem izrietošās tiesības, šādu kopumu var uzskatīt nevis par atsevišķu aktīvu kopumu, bet gan par biznesu vai patstāvīgu uzņēmējdarbības daļu. Strādājoša biznesa kopējā vērtība var pārsniegt atsevišķo aktīvu vērtību summu, jo tā ietver arī šo aktīvu savstarpējo mijiedarbību, izveidoto tirgus pozīciju un peļņas potenciālu.

Šo robežu labi iezīmē divas Izraēlas lietas. Gteko lietā (2017) Microsoft meitas sabiedrība dažus mēnešus pēc tam, kad grupa bija nopirkusi tās akcijas par 90 miljoniem ASV dolāru, nodeva grupai savu intelektuālo īpašumu par 26 miljoniem. Tiesa piekrita administrācijai: faktiski bija nodots viss bizness ar komandu un klientu attiecībām, vērtība „neizgaist”, un cena tika noteikta 80 miljonu apmērā. Savukārt Broadcom lietā (2019) tiesa nostājās nodokļu maksātāja pusē: Izraēlas sabiedrība pēc pārstrukturēšanas turpināja strādāt un pat auga, tāpēc licences un pakalpojumu līgumu kopums nebija pārkvalificējams par visa biznesa pārdošanu. Robežu velk fakti - kas palika, kas aizgāja un vai palicējam ir patstāvīga nākotne.

Uz to pašu norāda ESAO vadlīniju IX nodaļa par pārstrukturēšanu: ja sabiedrība zaudē peļņas potenciālu, nododot „kaut ko vērtīgu”, par to pienākas atlīdzība. Piemēram, Vācijā šis koncepts ir skaidri ierakstīts likumā - funkciju pārcelšanai vērtē visu „pārceļamo paketi” ar tās peļņas potenciālu, nevis atsevišķus aktīvus. Latvijā, ja nodotais aktīvu kopums ir uzņēmums Komerclikuma izpratnē, ieguvējs likuma spēkā pārņem ar uzņēmumu saistītās saistības (Komerclikuma 20. pants), un tiesu praksē uzņēmuma pāreju konstatē pēc pazīmju kopuma: darbinieki, pamatlīdzekļi, atrašanās vieta, klientu attiecības. PVN skatījumā uzņēmuma pāreja nav apliekams darījums, savukārt atsevišķu aktīvu pārdošana ir pārrobežu darījumā parasti apliekama saņēmēja valstī. Kvalifikācija „aktīvi vai bizness” tāpēc jānosaka jau darījuma plānošanas posmā.

Ko tas nozīmē Latvijā?

Latvijā VID, pārbaudot grupas ietvaros veiktu nemateriālo aktīvu darījumu, var vērtēt ne tikai darījuma cenu, bet arī tā faktisko būtību - proti, vai tiek nodoti atsevišķi aktīvi vai savstarpēji saistīts aktīvu, tiesību un funkciju kopums, kas pēc būtības veido biznesu vai patstāvīgu uzņēmuma daļu. Tas ietekmē darījuma vērtības noteikšanu. Tāpat darījumam var atšķirties arī PVN piemērošana, ko arī nav mazāk svarīgi ņemt vērā.

Ja VID secina, ka Latvijas sabiedrība aktīvu (vai biznesu) ir pārdevusi par cenu, kas ir zemāka par tirgus cenu, vai iegādājusies par cenu, kas to pārsniedz, attiecīgo starpību nepieciešams iekļaut ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajā bāzē kā nosacīti sadalīto peļņu. Nodokļu risks pastāv abos virzienos - gan tad, ja Latvijas sabiedrība aktīvu pārdod par pārāk zemu cenu, gan tad, ja tā aktīvu iegādājas par pārāk augstu cenu.

Šādā gadījumā korekcijas summu dala ar koeficientu 0,8 un apliek ar 20 % UIN likmi, kas faktiski atbilst 25 % nodoklim no korekcijas summas. Papildus var tikt aprēķināta nokavējuma nauda un atkarībā no lietas apstākļiem arī soda nauda.

Būtiska nemateriālā aktīva vai savstarpēji saistītu aktīvu kopuma nodošana var būt tieši tas gadījums, kad ir vērts apsvērt iepriekšējas vienošanās noslēgšanu ar VID par tirgus cenas noteikšanas metodiku jeb APA. Šādi darījumi parasti ir vienreizēji un metodoloģiski sarežģīti, to vērtība bieži balstās uz prognozēm un pieņēmumiem ar augstu nenoteiktības pakāpi, savukārt salīdzināmi tirgus darījumi var nebūt pieejami. Tomēr, ņemot vērā APA procesa ilgumu un sarežģītību, pirms tā uzsākšanas jāizvērtē, vai konkrētajā situācijā tas ir samērīgs un praktiski piemērots risinājums.

Praktisks piemērs: platforma, zīmols un klienti pāriet uz Lietuvu

SIA „DEMO Soft” kopš 2017. gada Rīgā attīsta IT produktu - autoparka pārvaldības platformu „DemoFleet”. Platforma darbojas uz abonēšanas biznesa modeļa pamata. Platformu ir izstrādājuši SIA „DEMO Soft” vadība un darbinieki, nosakot tās funkcionalitāti, organizējot izstrādi un nodrošinot turpmāko pilnveidošanu.

Platformas izstrādi ir finansējusi grupas mātes sabiedrība UAB „DEMO Group”, kopš izstrādes regulāri piešķirot aizdevumus SIA „DEMO Soft”. Platformas izstrādes darbus, būtisko lēmumu pieņemšanu un ar tās attīstību saistītās funkcijas faktiski veic SIA „DEMO Soft” vadība un darbinieki.

Gatavojoties investora piesaistei, UAB „DEMO Group” nolemj vienā sabiedrībā koncentrēt tiesības uz platformu un zīmolu, kā arī klientu līgumus. Pēc darījuma SIA „DEMO Soft” turpinās nodrošināt platformas izstrādes un atbalsta funkcijas, par tām saņemot atlīdzību pēc izmaksu un uzcenojuma principa.

Darījuma brīdī SIA „DEMO Soft” ir aptuveni 700 aktīvu klientu līgumu Baltijā, gada ieņēmumi sasniedz 4 miljonus eiro, un platformas izstrādē, uzturēšanā un klientu apkalpošanā ir iesaistīta 35 darbinieku komanda. Sabiedrība ir izveidojusi ne tikai pašu tehnoloģisko risinājumu, bet arī ar to saistīto zinātību, zīmola atpazīstamību, klientu attiecības un regulāru abonēšanas ieņēmumu plūsmu.

Katru nododamo daļu identificē un novērtē atsevišķi:

• platformu - ar Royalty Relief metodi: 5 % licences likme (salīdzināmu B2B programmatūras licenču diapazonā), 7 gadu lietderīgais mūžs, 12 % diskonta likme;
• zīmolu - ar Royalty Relief metodi: 1 % likme, 10 gadu periods;
• klientu bāzi - ar Multi-Period Excess Earnings (MEEM) metodi tikai esošajiem līgumiem: 12 % gada atbirums, 13 % diskonta likme.

Visām daļām pieskaita nodokļu amortizācijas ieguvumu, jo pircējs Lietuvā aktīvu amortizēs (peļņas nodokļa likme 16 %).

Platformas aprēķins pa gadiem (tūkstošos eiro):

Šis aprēķins ir apzināti ļoti vienkāršots ilustratīvs piemērs. Tas neņem vērā vairākus vērtēšanā būtiskus aspektus, piemēram, terminālo vērtību (terminal value), un reālā situācijā aprēķins būtu krietni sarežģītāks.

Nodoto aktīvu kopsavilkums (tūkstošos eiro):

Salīdzinājumam: ja darījumu noformētu pēc grāmatvedības uzskaites datiem, piemēram, par kapitalizēto izstrādes izmaksu atlikumu 1 miljona eiro apmērā, starpība 0,8 miljoni Latvijā varētu radīt uzņēmumu ienākuma nodokļa sekas ap 200 tūkstošiem eiro, neskaitot papildu sankcijas - nokavējuma nauda, soda nauda.

Ko izvērtēt pirms darījuma?

Pirms grupas ietvaros tiek nodots nemateriālais aktīvs, nepieciešams skaidri noteikt darījuma priekšmetu, tā ekonomisko pamatojumu un nodokļu sekas. Attiecīgi būtu jāizvērtē:

• Kas faktiski tiek nodots? Jāidentificē ne tikai formāli līgumā norādītie aktīvi, bet arī ar tiem saistītās tiesības, dati, dokumentācija, zinātība, līgumi, darbinieku kompetences un funkcijas.
• Vai tiek nodoti atsevišķi aktīvi vai funkcionējoša biznesa daļa? Ja kopā ar nemateriālajiem aktīviem tiek pārņemti klienti, darbinieki, līgumi, procesi vai citas darbības nodrošināšanai nepieciešamās sastāvdaļas, darījums pēc būtības var tikt uzskatīts par uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas pāreju.
• Kādas funkcijas un peļņas potenciāls pāriet ieguvējam? Jāvērtē, kura puse pēc darījuma pieņems būtiskos lēmumus, kontrolēs ar aktīvu saistītos riskus, finansēs tā attīstību un veiks tā uzturēšanai un komercializācijai nepieciešamās funkcijas.
• Uz kādiem pieņēmumiem balstās darījuma vērtība? Jāpamato izmantotās finanšu prognozes, aktīva ekonomiskais lietošanas laiks, izaugsmes tempi, peļņas maržas, diskonta likme un citi būtiski pieņēmumi. Tiem jābūt savstarpēji saskaņotiem un konsekventiem ar uzņēmuma budžetiem, biznesa plāniem un investoriem vai finansētājiem sniegto informāciju.
• Vai ir ņemtas vērā abu pušu perspektīvas? Darījuma cenai jābūt pamatotai gan no pārdevēja, gan pircēja skatpunkta, ņemot vērā katras puses reāli pieejamās alternatīvas, paredzamos ekonomiskos ieguvumus, riskus un attiecīgajā valstī piemērojamo nodokļu režīmu.
• Vai darījuma cena ir saskaņota ar pārējām grupas attiecībām? Jāpārbauda, vai pēc aktīva nodošanas paredzētie licences maksājumi, pakalpojumu atlīdzība, finansējuma nosacījumi vai citi maksājumi neatkārto jau darījuma cenā iekļauto atlīdzību un atbilst pušu faktiskajām funkcijām.
• Kā tiks risināta vērtības nenoteiktība? Ja aktīva vērtība lielā mērā ir atkarīga no neskaidrām nākotnes prognozēm, var tikt apsvērta mainīga atlīdzība, atliktais maksājums vai cenas korekcijas mehānisms, kas sasaista galīgo cenu ar aktīva faktisko sniegumu.
• Vai darījums tiek pienācīgi dokumentēts tā veikšanas laikā? Darījuma pamatojums, vērtējums, būtiskie pieņēmumi un pušu lēmumi jāfiksē darījuma sagatavošanas procesā. Transfertcenu dokumentācijai būtu jāatspoguļo informācija, kas bija pieejama darījuma noslēgšanas brīdī, nevis jāveido pamatojums tikai pēc VID pieprasījuma.

Nemateriālo aktīvu nodošana grupas ietvaros pati par sevi nav problemātiska. Risks rodas tad, ja darījuma juridiskā forma, ekonomiskā būtība, noteiktā cena un turpmākais funkciju sadalījums savstarpēji nesakrīt. Tādēļ būtiskākais ir jau pirms darījuma skaidri noteikt, kas tiek nodots, kāds peļņas potenciāls pāriet ieguvējam un uz kādiem pieņēmumiem balstās cena. Ja šie elementi ir savstarpēji saskaņoti un savlaicīgi pamatoti, darījumu ir iespējams pārliecinoši aizstāvēt arī vēlākā VID pārbaudē.