Attālinātais darbs jau sen ir pārsniedzis pandēmijas laika pagaidu risinājuma robežas un nostiprinājies kā pilnvērtīgs darba organizācijas modelis. Uzņēmumi var piesaistīt speciālistus neatkarīgi no to atrašanās vietas, savukārt darbinieki - dzīvot un strādāt tur, kur vēlas. Taču no darba devēja skatpunkta šī elastība rada būtiskus nodokļu jautājumus. Atšķirībā no algas nodokļiem, sociālajām iemaksām un imigrācijas prasībām uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) sekas nereti paliek nepamanītas līdz brīdim, kad tās konstatē nodokļu administrācija.

Pamatprincipi

Starptautiskā nodokļu sistēma ilgu laiku balstījās uz praksi, kas bija aktuāla, pirms attālinātais darbs kļuva par normu. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) ar UIN saistītos jautājumus sākotnēji risināja, izmantojot Covid-19 pandēmijas laika vadlīnijas, tomēr nozīmīgākas izmaiņas tika iezīmētas 2025. gada nogalē, kad ESAO padome atjaunināja Paraugkonvenciju par nodokļu uzlikšanu ienākumiem un kapitālam. Tajā attiecībā uz konvencijas 5. pantu ievērojami detalizētāk skaidrota attālinātā darba ietekme uz pastāvīgās pārstāvniecības veidošanos.

Kaut arī ESAO nodokļu paraugkonvencija un tās komentāri nav juridiski saistoši, tiem ir liela praktiska nozīme. Lielākā daļa valstu starpā noslēgto divpusējo nodokļu konvenciju - arī Latvijas noslēgtās - ir balstītas uz šo paraugkonvenciju, tāpēc nodokļu administrācijas un tiesas šos komentārus plaši izmanto konvenciju normu interpretācijā.

Starptautisko nodokļu kontekstā par attālināto darbinieku uzskata fizisku personu, kura atrodas un strādā citā valstī nekā tās darba devējs. Ja starp iesaistītajām valstīm ir spēkā ESAO nodokļu paraugkonvencija, attālinātais darbs darba devējam rada trīs galvenos UIN jautājumus:

  • vai darbinieka klātbūtne ārvalstī rada pastāvīgo pārstāvniecību (konvencijas 5. pants);
  • ja pastāvīgo pārstāvniecību rada, - kāda peļņas daļa tai ir attiecināma (konvencijas 7. pants);
  • vai attālinātā darba dēļ jāpārskata darījumi starp saistītiem uzņēmumiem (konvencijas 9. pants).

Ko tas nozīmē Latvijas darba devējiem?

Attālināts darbs no ārvalstīm var radīt Latvijas uzņēmumam UIN riskus arī tad, ja pats uzņēmums savu darbību ārvalstī formāli nav izveidojis. Darbinieka klātbūtne citā valstī noteiktos apstākļos var radīt pastāvīgo pārstāvniecību, pienākumu tai attiecināt daļu uzņēmuma peļņas, kā arī transfertcenu jautājumus uzņēmumu grupas ietvaros.

Latvijas uzņēmumiem jāņem vērā gan attiecīgās ārvalsts nacionālais regulējums, gan piemērojamā nodokļu konvencija. Latvijas noslēgtās nodokļu konvencijas lielākoties ir balstītas uz ESAO paraugkonvenciju, tādēļ tās komentāriem ir būtiska nozīme arī VID un tiesu praksē. ESAO 2025. gada skaidrojumi sniedz detalizētākus kritērijus attālinātā darba situāciju izvērtēšanai, tomēr katrā gadījumā noteicoši joprojām ir faktiskie apstākļi.

Svarīgi ir nevis tikai tas, kura valsts norādīta darba līgumā, bet gan tas, kur darbinieks faktiski strādā, cik regulāri un ilgstoši viņš tur atrodas, kādas funkcijas veic un vai uzņēmumam ir komerciāls iemesls viņa atrašanās vietai. Uzņēmumu grupās jāvērtē arī tas, kura sabiedrība faktiski gūst labumu no darbinieka darba.

Šos jautājumus vislabāk izvērtēt pirms darbinieks sāk pastāvīgi strādāt ārvalstī. Savlaicīga analīze ļauj noteikt iespējamos nodokļu pienākumus, sakārtot darba un grupas iekšējos darījumus un mazināt risku, ka sekas tiek konstatētas tikai vēlāk.

Pilns raksts publicēts iFinanses un pieejams šeit. Raksta turpinājumā tiks aplūkoti arī praktiski scenāriji un konkrēts Baltijas piemērs.