Kad attālinātais darbs rada uzņēmumu ienākuma nodokļa riskus. Praktisks piemērs

Raksta pirmajā daļā izklāstīti vispārējie principi¹ - kā attālinātais darbs ietekmē pastāvīgās pārstāvniecības (turpmāk - PP) rašanos, peļņas attiecināšanu un transfertcenas.² Šajā daļā šie principi tiek pielietoti praksē: vispirms praktiski aplūkoti faktori, kas nosaka riska līmeni, pēc tam izvērsts konkrēts piemērs ar PP, peļņas attiecināšanas un transfertcenu analīzi, un noslēgumā izdarīti galvenie secinājumi.

Kas nosaka riska līmeni?

Attālinātā darba radīto fiksētas vietas PP risku nosaka faktori, kas iztirzāti pirmajā daļā: cik lielu darba laika daļu darbinieks pavada ārvalstī, vai viņa klātbūtnei tur ir komerciāls iemesls un kāda ir viņa faktiskā loma uzņēmumā. Tie veido arī riska novērtējuma pamatu, ko apkopo nākamā tabula.³

Ja darbinieks ārvalstī strādā pastāvīgi, viņa fiziskajai klātbūtnei tur ir uzņēmuma komerciāls iemesls un caur šo vietu tiek veikta uzņēmuma darbība, fiksētas vietas PP risks ir ļoti augsts. Tomēr arī šādā gadījumā jāvērtē visi konvencijas 5. panta kritēriji, tostarp darbības raksturs un iespējamie izņēmumi. Savukārt, ja darbs paliek zem 50 % sliekšņa un attālināto darbu nosaka paša darbinieka vēlme atrasties un strādāt konkrētajā valstī, PP risks uzņēmumam ir ievērojami zemāks.

Divus citus praksē bieži minētus apstākļus - vai darbinieks ir jauns vai jau iepriekš konkrētajā uzņēmumā strādājošs un vai grupai konkrētajā valstī jau ir reģistrēta sabiedrība - nevajadzētu jaukt ar fiksētas vietas PP veidošanās risku. Šie apstākļi, protams, ir jāņem vērā. Esoša darbinieka pārcelšana jāvērtē rūpīgāk nekā jauna darbinieka pieņemšana, jo kopā ar viņu var pārvietoties jau funkcionējoša uzņēmuma daļa. Savukārt vietējas grupas sabiedrības esamība konkrētajā valstī PP risku pati par sevi neizslēdz, bet paver iespēju darbinieku nodarbināt tajā; tad PP jautājums zaudē aktualitāti un priekšplānā izvirzās transfertcenas. Šos apsvērumus ilustrē tālāk aplūkotais piemērs.

Piemērs: izstrādātājs, kas pārceļas uz Varšavu

Faktiskie apstākļi

Tālāk aplūkots konkrēts, kaut ilustratīvs un pilnībā hipotētisks piemērs. SIA “Baltijas Bits” ir Latvijā reģistrēts, inovatīvs un rentabls programmatūras uzņēmums ar biroju Rīgā, kas izstrādā un pārdod konkrētu IT SaaS produktu. Uzņēmuma vērtības kodols ir produkta izstrāde, un to vada galvenais IT arhitekts Kārlis, kurš uzņēmumā strādā kopš 2023. gada un līdz šim ir dzīvojis un hibrīda darba režīmā strādājis Latvijā. 2026. gada sākumā Kārlis ģimenes apsvērumu dēļ pārceļas uz Poliju, Varšavu, un turpina strādāt pilnā slodzē, attālināti, paliekot SIA “Baltijas Bits” darbinieks. Pārcelšanās ir paredzēta uz pastāvīgu dzīvi, un tuvākajā nākotnē viņš neplāno atgriezties Latvijā. Grupai Polijā nav ne biroja, ne cita grupas uzņēmuma.

Pirmais jautājums ir, vai Kārļa mājas birojs Varšavā rada SIA “Baltijas Bits” PP Polijā.

Vai mājas birojs Varšavā rada pastāvīgo pārstāvniecību?

Analīzi veic pa soļiem. Vispirms vērtē pastāvību: vai vieta vispār ir fiksēta. Dažus mēnešus ilga vai epizodiska uzturēšanās PP parasti nerada. Kārļa gadījumā mājas birojs tiek izmantots pastāvīgi: viņš tur ir ierīkojis pastāvīgu darba vietu ar savu aprīkojumu un ikdienā strādā no tās, tāpēc šis nosacījums ir izpildīts.⁴

Secīgi pārbauda laika kritēriju, kas praktiski palīdz novērtēt, vai mājas birojs vispār uzskatāms par uzņēmuma rīcībā esošu vietu: ja darbs no mājām ir mazāks nekā 50 % no kopējā darba laika 12 mēnešu periodā, tas parasti par tādu nav uzskatāms.⁵ Kārlis strādā no mājām Polijā gandrīz visu darba laiku, tātad slieksnis ir pārsniegts; tas pats par sevi PP vēl nerada, bet nozīmē, ka mājas birojs var būt uzņēmuma rīcībā esoša vieta. Tādēļ mājas biroja fiksētas vietas PP vērtējumā izšķirošs ir komerciālā iemesla tests, kura iznākums vienmēr ir atkarīgs no konkrētajiem faktiem un apstākļiem.

Pirmais variants. Kārlis pārceļas uz Varšavu ģimenes apsvērumu dēļ, un SIA “Baltijas Bits” attālināto darbu pieļauj vienīgi tādēļ, lai viņu noturētu. No Polijas viņš veic to pašu produkta izstrādi SIA “Baltijas Bits” vajadzībām, ko darītu Rīgā, neapkalpo Polijas klientus un netiekas ar tiem. Lai gan Kārlis ir uzņēmumam būtisks, vērtību radošs darbinieks, viņa atrašanās vietai tieši Polijā nav SIA “Baltijas Bits” komerciālas intereses, un PP risks nav tik augsts, kaut viņš strādā pilnā slodzē no Polijas.⁶

Otrais variants. SIA “Baltijas Bits” izmanto Kārļa atrašanos Polijā komerciāli: tā attīsta vietējo klientu bāzi, Kārlis tiekas ar Polijas esošajiem klientiem un sadarbības partneriem un paralēli piesaista jaunus. Tagad viņa fiziskajai klātbūtnei tieši Polijā ir komerciāls iemesls, un fiksētas vietas PP risks Polijā kļūst būtisks; ja izpildīti arī pārējie 5. panta kritēriji, PP, visticamāk, rodas.⁷ Atšķirība starp abiem variantiem nav darba apjomā, bet komerciālajā iemeslā - tajā, vai uzņēmums izmanto Kārļa atrašanos tieši Polijā.

Abos variantos Kārlis ir uzņēmumam būtisks, vērtību radošs darbinieks. Šī loma vērtējumu ietekmē divējādi. PP veidošanās kontekstā tā iezīmē vienu no riska faktoriem, bet pati par sevi to neizšķir: kā rāda pirmais variants, arī atslēgas darbinieka atrašanās ārvalstī automātiski nenozīmē, ka PP tur rodas, ja viņa fiziskajai klātbūtnei attiecīgajā valstī nav komerciāla iemesla, savukārt mazāk nozīmīgs darbinieks to var radīt, ja šāds iemesls pastāv. Darbinieka nozīme tātad viena pati neizšķir, vai mājas birojs veido fiksētas vietas PP. Turpretī peļņas attiecināšanā šai lomai ir ļoti būtiska nozīme, ko aplūkoju nākamajā sadaļā.

Divi precizējumi. Pirmkārt, pēc 2025. gada konvencijas komentāru atjauninājuma ir konkretizēts, ka nav būtiski, kurš nodrošina vietu vai aprīkojumu. Pat ja SIA “Baltijas Bits” atrastu Kārlim dzīvokli un piešķirtu viņam datoru un serverus, tas pats par sevi neradītu komerciālu iemeslu viņa atrašanās vietai Polijā.⁸ Otrkārt, mājas biroja fiksētas vietas PP tests un atkarīgā aģenta PP tests ir savstarpēji nošķirami. Ja Kārlis papildus izstrādei regulāri slēgtu līgumus vai pildītu galveno lomu to noslēgšanā SIA “Baltijas Bits” vārdā, atkarīgā aģenta PP varētu rasties neatkarīgi no 50 % sliekšņa un komerciālā iemesla testa. Noteicoša ir personas faktiskā loma, nevis amata nosaukums, un atkarīgā aģenta noteikums neaprobežojas tikai ar darbiniekiem.⁹

Zemāk pievienotā vizualizācija apkopo fiksētas vietas PP izvērtējumu mājas biroja situācijās. Tā neatceļ atsevišķu atkarīgā aģenta PP analīzi.

Cik liela peļņas daļa attiecināma uz pastāvīgo pārstāvniecību?

Pieņemot, ka piemērā PP rodas, tālāk ir jānosaka, cik liela daļa no peļņas uz PP ir attiecināma Polijas UIN aprēķināšanai. Sākotnēji būtiski ir saprast darbinieka lomu: vai viņš veic rutīnas funkcijas, vai arī ir atslēgas darbinieks, kas sniedz uzņēmumam būtisku pievienoto vērtību. No šī novērtējuma ir atkarīga tālākā analīze, tostarp piemērojamā metode PP attiecināmās peļņas noteikšanai.

Kārļa gadījumā atbilde ir skaidra: viņš ir centrālais darbinieks produkta izstrādē. Tāpēc Polijas PP pienākas nevis simbolisks uzcenojums virs viņa izmaksām, bet būtiska peļņas daļa, kas atbilst viņa veiktajām izstrādes funkcijām.¹⁰ Praktiski tas nozīmē, ka daļa peļņas, kura tiktu aplikta ar nodokli Latvijā, ja Kārlis nebūtu pārcēlies uz Poliju, pārceļas uz Poliju.

Peļņu PP attiecina, piemērojot kādu no transfertcenu metodēm, ko izmanto darījumiem starp saistītām pusēm. Darbiniekiem, kas pilda atbalsta vai rutīnas funkcijas, parasti noder darījumu tīrās peļņas metode (TNMM) vai izmaksu pieskaitīšanas metode (izmaksas plus uzcenojums). Savukārt atslēgas darbiniekiem, kas sniedz būtisku vērtību, atbilstošākas var būt arī citas metodes, piemēram, peļņas sadalīšanas metode (profit split), šādā gadījumā detalizēti vērtējot darbinieka faktisko lomu uzņēmuma kopējā funkciju un risku profilā.

Attiecīgi konkrētajā piemērā, ja produkta peļņa lielā mērā izriet no izstrādes, ko vada Kārlis, tad PP piešķirt vienīgi nelielu uzcenojumu virs algas izmaksām nozīmētu novērtēt tās ieguldījumu pārāk zemu; praksē strīdi mēdz veidoties tieši par šo virspeļņas jeb ne-rutīnas peļņas daļu, kas pārsniedz rutīnas funkciju atlīdzību.

Alternatīvs risinājums: vietējā sabiedrība Polijā un transfertcenas

Ja SIA “Baltijas Bits” Polijā rodas PP, tad daļa peļņas jāattiecina uz Polijas PP, kas savukārt prasa reģistrāciju, atsevišķu uzskaiti un nes līdzi strīdu risku par attiecināmo summu.

Uzņēmumu grupas praksē bieži meklē skaidrāku juridisko formu attiecībām. Noteiktos gadījumos kā labs risinājums varētu būt izveidot Polijā grupas uzņēmumu (“Baltijas Bits Polska”), pārcelt Kārļa darba attiecības uz to un noslēgt pakalpojumu līgumu, piemēram, par izstrādes (R&D) pakalpojumiem, starp Polijas un Latvijas sabiedrību.

Pamatā centrālais jautājums paliek nemainīgs: kam Kārļa darbs dod identificējamu labumu. Ja Kārli algo Polijas sabiedrība, bet viņa izstrāde nāk par labu Latvijas sabiedrībai, viena sabiedrība pēc būtības sniedz otrai pakalpojumu, un tāpēc starp tām vajadzīgs pakalpojumu līgums ar atlīdzību un nosacījumiem atbilstoši nesaistītu pušu principam.

Šāds risinājums PP risku ievērojami samazina, taču analīzi nepārtrauc - jautājums pārvietojas no PP uz transfertcenām. Tāpat jāveic funkciju un risku analīze: kas pieņem izstrādes lēmumus, kas tos finansē, kam pieder rezultāts un kurš uzņemas risku, ja produkts neizdodas. Ja SIA “Baltijas Bits” saglabā intelektuālā īpašuma īpašumtiesības un kontrolē izstrādes riskus, Polijas sabiedrība ir līgumpētniecības sniedzēja, un tai pienākas izmaksas plus saprātīgs uzcenojums. Ja faktisko izstrādes kontroli īsteno Kārlis Polijā, lielāka peļņas daļa paliek Polijā.¹¹

Atsevišķi jāizvērtē biznesa restrukturizācijas jautājums. Kārļa pārcelšana kopā ar izstrādes funkciju var būt restrukturizācija transfertcenu izpratnē, ja uz Poliju pāriet kaut kas vērtīgs - funkcionējoša komanda, intelektuālais īpašums vai peļņas potenciāls. Tādā gadījumā Latvijas pusē var rasties jautājums par vienreizēju kompensāciju, līdzīgi kā par nemateriālā aktīva atsavināšanu.¹²

Arī šeit darījumu cenu un nosacījumus nosaka tās pašas transfertcenu metodes, un metodes izvēle ir atkarīga no faktiskajiem apstākļiem - tostarp no tā, kas kontrolē riskus, kam pieder intelektuālais īpašums un kā tiek pieņemti lēmumi.

Pretējais virziens: darbinieks pārceļas uz Latviju

Tā pati loģika darbojas arī pretējā virzienā. Līdz šim Kārlis no Latvijas pārcēlās uz Poliju; tikpat labi iespējama ir pretēja situācija, kad ārvalsts, piemēram, Polijas, uzņēmuma izstrādātājs Jakubs pārceļas uz Rīgu un turpina strādāt attālināti. Tad jautājums ir tāds pats, tikai puses apgrieztas: vai šim ārvalsts uzņēmumam rodas PP Latvijā. Soļi nemainās - pastāvība, 50 % slieksnis un komerciālā iemesla tests -, un papildus konvencijai piemērojama arī Latvijas likumā ietvertā PP definīcija, kas dažos aspektos ir plašāka. Ja PP rodas, sekas ir konkrētas: reģistrācija VID, atsevišķa grāmatvedība un UIN deklarācija par Latvijā attiecināmo peļņu.¹³

Kad atbilde nav viennozīmīga

Biznesa vidē scenāriji mēdz būt ļoti dažādi un nereti ievērojami sarežģītāki, kompleksāki un neviennozīmīgāki par šeit aprakstītajiem, un vietējās sabiedrības esamība konkrētā valstī pati par sevi PP risku neizslēdz. Praksē iespējami arī gadījumi, kad grupai attiecīgajā valstī jau ir uzņēmums, bet pirmās valsts uzņēmumam tāpat rodas PP šajā valstī. Tādā gadījumā vienā un tajā pašā valstī vienlaikus pastāv gan vietējais grupas uzņēmums, gan pirmās valsts uzņēmuma PP, un starp tiem var rasties darījumi. Nodokļu administrācija šādu struktūru var vērtēt dažādi - gan attiecībā uz peļņu, kas attiecināma uz PP, gan attiecībā uz cenām darījumos starp PP un vietējo uzņēmumu -, un katra no šīm pieejām rada savus riskus.¹⁴ Tieši tāpēc nodokļu jautājumi ir rūpīgi jāizvērtē jau tad, kad attālinātā darba iespēja vēl tikai tiek plānota.

Ko tas nozīmē Latvijas darba devējiem?

Latvijas darba devējam praktiskā secība ir samērā vienkārša. Pirms darbinieks sāk pastāvīgi strādāt no ārvalsts, ir vērts atbildēt uz četriem jautājumiem:

• cik lielu darba laika daļu darbinieks faktiski pavadīs ārvalstī 12 mēnešu periodā;
• vai uzņēmumam ir komerciāls iemesls viņa klātbūtnei tieši šajā valstī, vai arī pārcelšanās notiek pēc paša darbinieka iniciatīvas;
• kāda ir darbinieka loma vērtības radīšanā un vai viņš slēdz vai sagatavo līgumus uzņēmuma vārdā;
• kura grupas sabiedrība faktiski gūst labumu no viņa darba un vai par to ir noslēgts līgums ar nesaistītu pušu principam atbilstošu atlīdzību.

Atbildes uz šiem jautājumiem parasti jau iezīmē, vai vispār jārunā par PP un cik liela peļņas daļa tai būtu attiecināma. Ja tās norāda uz PP risku, nākamais solis ir salīdzināt alternatīvas: reģistrēt PP, izveidot vietējo grupas sabiedrību ar pakalpojumu līgumu vai pārskatīt darba organizāciju tā, lai slieksnis netiktu pārsniegts. Katram no šiem ceļiem ir savas nodokļu risku un administratīvās sekas.

Secinājumi

Attālinātais darbs ir būtisks nodokļu jautājums. ESAO Paraugkonvencijas komentāru 2025. gada atjauninājums sniedz skaidrākus kritērijus, taču nemaina galveno secinājumu: atbilde ir atkarīga no faktiskajiem apstākļiem un no tā, kur reāli tiek radīta vērtība.¹⁵

Sarežģītākie gadījumi ir tieši tie, kuros uz ilgu laiku pārceļas vērtīgākie darbinieki. Ja situācija netiek risināta, risks nepazūd, bet uzkrājas: PP nodokļu administrācijas lielākoties konstatē ar atpakaļejošu datumu. Tāpēc šie jautājumi ir jārisina pirms darbinieka pārcelšanās, nevis pēc tās.

Raksts publicēts arī iFinanses un pieejams šeit.