1. jūnijā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) publicēja publiskās konsultācijas projektu par piedāvātajiem grozījumiem ESAO transfertcenu vadlīniju VII nodaļā - kas attiecas uz grupas pakalpojumiem.

Pilnais publiskās konsultācijas projekts ir pieejams šeit.

Šī ir pirmā nozīmīgā VII nodaļas pārskatīšana kopš tās sākotnējās redakcijas 1995. gadā un BEPS atjauninājuma 2017. gadā. Grupas pakalpojumi - it sevišķi atbalsta pakalpojumi - Latvijas uzņēmumiem, kuri ir daļa no starptautiskas grupas, ir ļoti izplatīts kontrolēto darījumu veids.

Kopējais secinājums par projektu - pamatprincipi paliek nemainīgi, taču ESAO projekts sniedz vērtīgus paskaidrojumus par to praktisku piemērošanu. Praksē tas ir svarīgi. Strīdi ar nodokļu administrāciju par pakalpojumiem starp saistītiem uzņēmumiem parasti nerodas tāpēc, ka pats princips būtu nesaprotams. Tie rodas tad, ja uzņēmums nevar skaidri pierādīt, kādi pakalpojumi faktiski tika sniegti, kam tie bija noderīgi, kā tika aprēķināta atlīdzība. Tieši šīm praktiskajām problēmām arī pievēršas piedāvātā pārskatītā VII nodaļa.

Kas ir publiskā konsultācija?

Pirms ķeramies klāt pie dokumenta analīzes, ir svarīgi precizēt tā statusu. Tas, ko ESAO ir publicējusi, nav jaunas vadlīnijas. Tas ir publiskās konsultācijas projekts (public consultation draft), kurā ESAO Darba grupa Nr. 6 (WP6) piedāvā Transfertcenu vadlīniju VII nodaļas (par grupas iekšējiem pakalpojumiem) pārstrādātu redakciju un aicina ieinteresētās puses līdz komentāru iesniegšanas termiņam sniegt savus apsvērumus.

Publiskās konsultācijas process praksē nozīmē, ka ESAO identificē jautājumus, kuros esošais regulējums ir nepietiekams, novecojis vai nesaskan ar pārējo transfertcenu vadlīniju attīstību, un piedāvā iespējamo risinājumu. Par šo projektu visas ieinteresētās puses komentārus var iesniegt līdz 2026. gada 22. jūlijam, savukārt 2026. gada novembrī Parīzē plānota publiska uzklausīšana. Tikai pēc komentāru izvērtēšanas WP6 varēs pārstrādāt tekstu, un vēlāk - ja starp valstīm tiks panākta vienošanās - attiecīgie grozījumi varētu kļūt par ESAO vadlīniju daļu.

Arī pati ESAO uzsver, ka nodokļu maksātājiem un nodokļu administrācijām uz šo projektu nevajadzētu paļauties kā uz pieņemtām vadlīnijām. Tāpēc šajā rakstā aplūkotās tēzes nav jāuztver kā jauni noteikumi. Mērķis ir analizēt virzienu, kurā varētu attīstīties pieeja grupas savstarpējo pakalpojumu analīzei.

Kāpēc ESAO pārskata grupas pakalpojumu vadlīnijas?

ESAO vadlīniju VII nodaļa par pakalpojumiem starp saistītiem uzņēmumiem tiek plaši izmantota transfertcenu piemērošanā un nodokļu administrāciju praksē. Tomēr tās pašreizējā redakcija ir salīdzinoši īsa un nepietiekami detalizēta, kas atstāj telpu atšķirīgām interpretācijām - gan uzņēmumu, gan nodokļu administrāciju pusē.

Praksē šādi pakalpojumi ir ļoti izplatīti - visbiežāk tās ir vadības konsultācijas, IT, grāmatvedības, personāla, juridiskā, finanšu, mārketinga atbalsta funkcijas. Tomēr tie var būt arī cita veida, tostarp augstas pievienotās vērtības pakalpojumi. To analīze bieži nav vienkārša.

Kontekstu esam apskatījuši. Tālāk varam pāriet pie galvenā jautājuma - ko tieši ESAO piedāvā mainīt un kā tas var ietekmēt Latvijas uzņēmumus. Projekta teksts ir pietiekoši detalizēts ar 21 dažādu piemēru, tāpēc šajā rakstā fokuss ir uz būtiskāko.

Centrālais princips joprojām ir labuma tests (benefit test)

Uzņēmumam būtu jāmaksā par grupas pakalpojumu tikai tad, ja attiecīgā darbība tam sniedz vērtību. Fundamentālais jautājums paliek nemainīgs - vai neatkarīgs uzņēmums salīdzināmos apstākļos būtu bijis gatavs par šādu darbību maksāt.

Šis princips nav nekas jauns. Tomēr 2026. gada projektā tas skaidrots detalizētāk. Precizēts, ka labumam nav jābūt garantētam - pakalpojums var atbilst labuma testam arī tad, ja saņēmējs darbības veikšanas brīdī pamatoti sagaidīja labumu, pat ja vēlāk tas neiestājās.

Tomēr gaidītajam labumam ir jābūt pietiekami tiešam un faktiski iespējamam. Nepietiek ar apgalvojumu, ka labumu gūst grupa kopumā. Analīzē jāidentificē konkrētais grupas uzņēmums vai uzņēmumi, kas gūst labumu. Tas ir svarīgs aspekts Latvijas meitas sabiedrībām, kas saņem pakalpojumus no grupas. Ar vispārīgu apgalvojumu, ka „pakalpojumi atbalsta grupu", parasti nepietiek. Dokumentācijā jāpaskaidro, kāpēc pakalpojums saņēmējam bija vajadzīgs, kas tika izdarīts un kādu labumu no tā bija paredzēts gūt.

Akcionāra darbības (shareholder activities) skaidrotas precīzāk

Arī princips, ka akcionāra darbības nav attiecināmas uz meitas sabiedrībām, nav nekas jauns. Ar tām saprot darbības, ko mātes veic un kas sniedz labumu pašam akcionāram, nevis konkrētai meitas sabiedrībai. Pēc būtības tās attiecas uz mātes sabiedrības juridisko struktūru, tās pārskatu sniegšanas un audita prasībām, līdzekļu piesaisti līdzdalības iegādei un attiecībām ar investoriem, kā arī mātes sabiedrības pašas nodokļu saistību izpildi un visas grupas korporatīvo pārvaldību.

ESAO principu saglabā, taču skaidro precīzāk. Akcionāra darbības tiek nošķirtas no plašākām uzraudzības jeb pārvaldības darbībām. Mātes sabiedrība var veikt darbības, kas saistītas ar tās ieguldījuma pārvaldību un aizsardzību, taču ne katra mātes sabiedrības darbība automātiski ir akcionāra darbība. Ja mātes sabiedrība veic darbības, kas sniedz reālu labumu arī meitas sabiedrībām, šādas darbības var būt grupas pakalpojumi meitām.

Piemēram, ja mātes sabiedrība visai grupai izstrādā apmācību programmu, kas meitas sabiedrībām citādi būtu jāorganizē pašām, tā var atbilst labuma testam. Taču praktiski svarīgi: pat ja centralizēta darbība dod labumu vairākiem grupas uzņēmumiem, no kopējās izmaksu bāzes ir jāizslēdz tā daļa, kas sniedz labumu vienīgi pašam pakalpojuma sniedzējam vai akcionāram.

Funkciju dublēšanās un papildu labumi aplūkoti praktiskāk

Ja viens grupas uzņēmums dublē funkciju, ko saņēmējs jau veic pats, parasti tiek uzskatīts, ka pakalpojums netiek sniegts. Tāpat uzņēmums nav uzskatāms par pakalpojuma saņēmēju tikai tāpēc, ka tas nejauši gūst labumu, piederot pie grupas.

Konkrētajā projekta dokumentā šis princips tiek šķetināts detalizētāk, precizējot, ka funkciju pārklāšanās ne vienmēr nozīmē faktisku dublēšanos. Īslaicīga funkciju pārklāšanās var būt pamatota, piemēram, reorganizācijas laikā; savukārt normatīvās prasības var noteikt, ka līdzīgas atbilstības vai riska pārvaldības funkcijas jāveic gan vietējā, gan grupas līmenī. Tādēļ noteicošais nav tas, vai darbībai ir tāds pats apzīmējums - „mārketings", „atbilstība" vai „pārvaldība" -, bet gan tas, vai sakrīt to būtība, mērķis, apjoms un faktiskais saturs.

Šis aspekts ir aktuāls praksē. Piemēram, daudzām vietējām sabiedrībām jau ir savas grāmatvedības, personāla, juridiskās vai pārvaldības funkcijas, vienlaikus tās veic maksājumus par līdzīgu atbalstu grupas līmenī. Šādos gadījumos dokumentācijā jāpamato, vai grupas pakalpojums vietējo darbību papildina, ar to mijiedarbojas vai no tās atšķiras. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka VID varētu maksājumu apstrīdēt kā dublējošu.

Tiešā un netiešā izmaksu attiecināšana: lielāks uzsvars uz attiecināšanas loģiku

Spēkā esošās TP vadlīnijas pieļauj gan tiešo, gan netiešo izmaksu attiecināšanu. Tiešā attiecināšana ir vēlama tad, kad konkrētu pakalpojumu var skaidri sasaistīt ar konkrētu saņēmēju. Netiešā attiecināšana ir pieļaujama tad, kad pakalpojums dod labumu vairākiem grupas uzņēmumiem un katra labuma atsevišķa izsekošana būtu nepraktiska vai nesamērīga.

Konkrētajā projekta dokumentā ESAO šo principu skaidro plašāk, sniedzot konkrētākas norādes par to, kad katra pieeja ir piemērota. Ja pakalpojumu var attiecināt uz vienu saņēmēju - piemēram, IT sistēmas modernizāciju konkrētam uzņēmumam -, parasti izmantojama tiešā attiecināšana. Ja pakalpojums ir centralizēts un dod labumu vairākiem uzņēmumiem - piemēram, visai grupai paredzēta mākoņinfrastruktūra vai reģionālais mārketinga atbalsts -, piemērotāka var būt netiešā attiecināšana, izmantojot atbilstošus alokāciju mehānismus.

Projektā uzsvars ir likts uz alokācijas mehānismu atbilstību. Mehānismam - konkrētajai alokācijas atslēgai - ir jāatspoguļo gaidītais labums un pakalpojuma pamatā esošā vajadzība, un tai jābūt izmērāmai, pārbaudāmai un viegli administrējamai. Apgrozījums dažkārt der, taču ne vienmēr. Personāla pakalpojumiem piemērotāks var būt darbinieku skaits, IT pakalpojumiem - lietotāju skaits, autoparka pārvaldībai - transportlīdzekļu skaits, bet atsevišķiem grāmatvedības pakalpojumiem - darījumu skaits.

Praksē alokācijas mehānisms nereti tiek izvēlēts, sīkāk nepamatojot, kāpēc tas atspoguļo gūto labumu. Projekts norāda, ka turpmāk ar to var nepietikt: nodokļu maksātājam būtu jāspēj paskaidrot, kāpēc izvēlētais alokācijas mehānisms ir piemērots konkrētajam pakalpojumam un kāpēc tas būtiski neizkropļo izmaksu sadalījumu starp grupas uzņēmumiem.

Pārnesamās (pass-through) izmaksas un uzcenojuma piemērošana

Ar izmaksu attiecināšanu cieši saistīts ir jautājums, vai konkrētajām izmaksām vispār piemērojams uzcenojums. Projekts šo aspektu izvērš atsevišķi un nošķir izmaksas, kas pārnesamas tālāk bez uzcenojuma (pass-through izmaksas), no izmaksām, uz kurām uzcenojums ir piemērojams.

Praktiski atšķirība balstās uz to, vai pakalpojuma sniedzējs pievieno vērtību vai darbojas tikai kā maksātājs. Ja uzņēmums faktiski ir tikai izdevumu apmaksātājs un saņēmējs šīs izmaksas būtu sedzis tiešā veidā arī pats, uzcenojums nav pamatots. Savukārt, ja sniedzējs veic kādu funkciju un pievieno vērtību, uzcenojums uz šo pievienoto vērtību var būt atbilstošs.

VII nodaļas projektā ESAO izceļ starpnieka jeb aģenta situāciju. Ja saistītais uzņēmums darbojas tikai kā starpnieks vai aģents pakalpojuma sniegšanā, uzcenojums attiecināms uz pašu aģenta funkciju - proti, uz starpniecības darbības izmaksām -, nevis uz pārnestā pakalpojuma vai iepirktā resursa summu.

Izmaksu attiecināšanas kontekstā tam ir praktiska nozīme. Centralizētos modeļos, kur viena grupas vienība apkopo un pārnes ievērojamas trešo personu izmaksas, vienota uzcenojuma piemērošana visai summai var novest pie atlīdzības, kas neatbilst faktiski veiktās funkcijas apjomam. Tāpēc pārnesamās izmaksas būtu vērtējamas atsevišķi no izmaksām ar pievienoto vērtību, dokumentējot, uz kuru izmaksu daļu un kāpēc uzcenojums ir attiecināts.

TP metožu piemērošana skaidrota plašākā kontekstā

Esošajā TP vadlīniju VII nodaļā noteikts, ka pakalpojumu cenu noteikšanai atbilstoši tirgus principam jāseko vispārīgajām transfertcenu metodēm vadlīniju I, II un III nodaļā. 2026. gada ESAO projekts šo saikni padara skaidrāku. Tajā aplūkota transfertcenu metožu piemērošana grupas iekšējiem pakalpojumiem un uzsvērts, ka izvēlētā metode ir atkarīga no darījuma precīzas norobežošanas.

Būtisks akcents ir uz to, ka uz izmaksām balstītas metodes (cost plus vai TNMM) nevajadzētu uzskatīt par noklusējuma izvēli grupas pakalpojumiem. Daudziem pakalpojumiem šīs metodes joprojām būs piemērotas, taču izvēli nedrīkst izdarīt automātiski - vienmēr jāņem vērā pakalpojuma būtība, tā vērtība saņēmējam, kā arī pakalpojuma sniedzēja veiktās funkcijas, izmantotie aktīvi un uzņemtie riski. Ja pakalpojums ir daļa no pamatdarbības, ietver unikālu un vērtīgu ieguldījumu vai rada būtisku vērtību, ar vienkāršu izmaksu pieskaitīšanas pieeju var nepietikt. Šādās situācijās - piemēram, kad abas darījuma puses sniedz unikālu un vērtīgu ieguldījumu, to darbība ir cieši integrēta vai tās uzņemas būtiskus saistītus riskus - atbilstošāka var būt peļņas sadales (profit split) metode.

Dokumentācija - praktiskāka un balstīta pierādījumos

Ierosinātā projekta sadaļa par dokumentāciju ir labs, praktisks papildinājums. Līdz šim - 2022. gada vadlīniju VII nodaļā - dokumentācijas skaidrojumi galvenokārt attiecās uz zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem, savukārt 2026. gada projekts sniedz plašākas norādes par grupas iekšējo pakalpojumu dokumentāciju kopumā.

Projekts neparedz obligātu veicamo darbību vai dokumentu sarakstu, taču skaidri norāda, kādi pierādījumi var noderēt. Tie ietver gaidītā labuma skaidrojumu, saraksti starp pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju, pakalpojumu līgumus, sapulču materiālus, projektu dokumentus, nodevumus, atskaites, konsultācijas, IT pieteikumus, izmaksu sadalījumu, attiecināšanas aprēķinus un izmaksu bāzi apliecinošus pamatdokumentus.

Praktiskais vēstījums ir skaidrs: ar rēķiniem un līgumiem vien nepietiek. Pakalpojuma līgums var liecināt, ka pakalpojums bija paredzēts, taču pats par sevi nepierāda, ka pakalpojums tiešām tika sniegts un ka saņēmējs no tā guva labumu (vai vismaz to pamatoti sagaidīja). Tāpēc uzņēmumam jāuztur attiecīgā laika pierādījumi, kas apliecina pakalpojuma faktisko sniegšanu un izmantošanu.

Apsvērumi par zemas pievienotās vērtības pakalpojumiem lielākoties paliek nemainīgi

Viena joma, kurā ESAO skaidri neierosina būtiskas izmaiņas, ir vienkāršotā pieeja zemas pievienotās vērtības grupas iekšējiem pakalpojumiem. Esošā pieeja lielā mērā tiek pārņemta. Tie ir atbalsta pakalpojumi, kas nav daļa no pamatdarbības, neietver unikālus un vērtīgus nemateriālos aktīvus un nav saistīti ar būtiskiem riskiem. Vienkāršotā pieeja joprojām ļauj piemērot 5 % uzcenojumu bez salīdzināmības pētījuma, ievērojot attiecīgos nosacījumus un dokumentācijas prasības.

Tas ir svarīgi, jo daudzi ikdienas pakalpojumi, ko saņem Latvijas uzņēmumi, ietilpst šajā kategorijā: grāmatvedības atbalsts, personāla administrēšana, IT atbalsts, vispārīgs juridiskais atbalsts un līdzīgi administratīvie pakalpojumi. Tomēr vienkāršoto pieeju nevajadzētu lietot pārmērīgi. Pakalpojumi, kas ir saistīti ar būtisku risku, izmanto unikālus nemateriālos aktīvus vai rada augstu vērtību, nekvalificējas tikai tāpēc, ka tos dēvē par „atbalsta pakalpojumiem".

Jaunais projekts saglabā arī ideju, ka zemas pievienotās vērtības pakalpojumu labuma testu var piemērot pa pakalpojumu kategorijām, nevis par katru atsevišķu darbību. Tas ir praktiski un samazina administratīvo slogu. Tomēr nodokļu maksātājam detalizēti jādokumentē pakalpojumu kategorijas, labuma guvēji, gaidītie labumi, izmaksu kopums, sadales atslēgas un uzcenojums.

Trīs jautājumi, kas vēl ir atvērti

Projektā ir ietverti trīs jautājumi, par kuriem ESAO konkrēti lūdz komentārus.

Pirmais ir par akcionāra darbībām. ESAO jautā, vai esošie noteikumi praksē ir pietiekami skaidri un kas tieši būtu jāpieskaita grupas korporatīvās pārvaldības palīgdarbībām. Šis ir svarīgs jautājums. Praksē arguments par „akcionāra darbībām" tiek izmantots samērā bieži, lai noraidītu vadības maksas. Skaidrāka un šaurāka definīcija ar vairāk piemēriem nodokļu maksātājiem būtu noderīga.

Otrais ir par izmaksu alokācijas mehānismu - alokācijas atslēgām (allocation keys). ESAO jautā, vai vajadzīgas papildu norādes un kādas atslēgas praksē tiek izmantotas. Noderīga būtu praktiska matrica - bet drīzāk kā ieteikumi un piemēri, nevis stingri noteikumi.

Trešais ir par akciju atlīdzību (stock-based compensation). ESAO jautā, vai praksē rodas grūtības ar laika, uzskaites un vērtēšanas jautājumiem. Šeit papildu norādes tiešām ir vajadzīgas: kad šāda atlīdzība jāiekļauj izmaksu bāzē, vai to vērtēt piešķiršanas brīdī vai pēc grāmatvedības izmaksām, vai nepieciešamas korekcijas un vai tai piemērojams uzcenojums.

Cik daudz no šī nonāks galīgajā TP vadlīniju tekstā

ESAO konsultācijas projekti reti tiek pieņemti negrozītā veidā - bet to virziens parasti saglabājas. Finanšu darījumu projekts (2018. gada jūlijs) kļuva par X nodaļu 2020. gada februārī, un galīgais teksts atšķīrās no projekta detaļās, taču pamatprincipi palika nemainīgi.

No tā izriet praktisks secinājums arī attiecībā uz šo projektu. Pamatvirziens visticamāk saglabāsies - uzsvars uz darījuma ekonomisko būtību, precīza darījuma noteikšana pirms labuma testa, transfertcenu metožu pareiza piemērošana un dokumentācija, kas balstīta pierādījumos. To apstiprina arī pati ESAO, uzsverot, ka ar šo projektu tā nemaina vispārējos principus, bet tikai tos modernizē un paskaidro detalizētāk.

Atsevišķi vērtējams ir laika grafiks. Zinot ESAO procesu pieredzi, reālistiski galīgais teksts TP vadlīnijās varētu parādīties tikai 2027.-2028. gadā vai pat vēlāk. Tas gan nemazina būtiskāko: praksē nodokļu administrācijas un revidenti sāk balstīties uz šādu dokumentu loģiku jau krietni pirms to formālas pieņemšanas, tāpēc tās argumentācija jāņem vērā jau tagad.

Ko tas nozīmē Latvijā?

ESAO vadlīnijas ir starptautisks transfertcenu standarts, par kuru ESAO dalībvalstis ir vienojušās un kurš jāpiemēro daudznacionāliem uzņēmumiem un nodokļu administrācijām. To piemērošana ir pieļaujama atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem.

Lai gan vadlīnijas nav tieši piemērojamas, Latvijas normatīvais regulējums paredz, ka VID tās var izmantot, un praksē VID (kā arī tiesas) to arī dara. Tāpēc ESAO vadlīnijas Latvijā kalpo kā būtisks interpretācijas pamats gan uzņēmumiem, gan nodokļu administrācijai. Mainoties vadlīnijām, mainās arī pamats, uz kuru savas pozīcijas balsta gan uzņēmumi, gan VID.

Vienlaikus jāuzsver, ka šobrīd tas joprojām ir projekts, nevis spēkā esoša vadlīniju redakcija. VID uz to nevar tieši atsaukties kā uz saistošu standartu, savukārt nodokļu maksātājs to var izmantot drīzāk kā argumentu par iespējamo regulējuma attīstības virzienu, nevis kā tieši piemērojamu noteikumu. Taču būtiski ir tas, ka projektā ietvertās atziņas ir loģiskas un daudzi jautājumi praksē jau šobrīd tiek izskatīti tieši tā, kā tas aprakstīts vadlīniju projektā. Turklāt nodokļu administrācijas un revidenti mēdz balstīties uz šādu dokumentu loģiku jau krietni pirms to formālas pieņemšanas, tāpēc projekta argumentācija jāņem vērā jau tagad.

Praktiski tas rada gan riskus, gan iespējas. Riski varētu būt tādi, ka VID, vērtējot grupas pakalpojumus, var arvien kritiskāk raudzīties uz cost plus metodes automātisku piemērošanu, pakalpojumu saturu, iespējamu nemateriālo aktīvu nodošanu un akcionāra izmaksu attiecināšanas kārtību. Iespējas savukārt izriet no lielākas noteiktības, ko projekts ievieš grupas savstarpējo pakalpojumu vērtēšanā. Skaidrāki kritēriji un detalizētāki piemēri ļauj nodokļu maksātājam jau iepriekš labāk paredzēt VID iespējamo pieeju un mērķtiecīgāk sagatavot savu pozīciju. Viens no šādiem precizējumiem ir labuma tests: projekts apstiprina, ka pakalpojums ir uzskatāms par sniegtu jau tad, ja tā saņemšanas brīdī labums bija pamatoti sagaidāms, pat ja vēlāk tas neīstenojas. Tas dod stabilāku aizstāvības pamatu situācijās, kad konkrētais pakalpojums nav devis cerēto rezultātu.

Ko darīt jau tagad?

Vairums projektā minēto atziņu nav jaunas - tās laika gaitā ir iesakņojušās praksē un jau šobrīd veido labu transfertcenu praksi. ESAO projekts tās vienkārši padara aktuālākas un palielina noteiktību nodokļu maksātājiem. Latvijā tas ir būtiski jau tagad, jo tuvojas pirmais KDP iesniegšanas termiņš decembrī.

Praktiski Latvijas uzņēmumiem būtu ieteicams:

  • pārskatīt grupas pakalpojumu darījumus un konkrēti identificēt, par kādu aktivitāti tieši tiek maksāts;
  • izvērtēt, vai pakalpojumi pēc būtības tiešām ir pakalpojumi, nevis akcionāra darbības, vispārīga grupas pārvaldība vai dublējošas funkcijas;
  • pārbaudīt, vai katrai pakalpojumu kategorijai ir skaidri identificējams labums Latvijas uzņēmumam;
  • izvērtēt, vai izmantotās alokācijas atslēgas tiešām atspoguļo sagaidāmo labumu;
  • atsevišķi identificēt pārnesamās izmaksas, kurām uzcenojums nav piemērojams;
  • pārliecināties, ka cost plus vai TNMM metode netiek piemērota automātiski, bez darījuma satura izvērtēšanas;
  • savlaicīgi apkopot pierādījumus - e-pastus, sapulču materiālus, atskaites, nodevumus, IT pieteikumus, projektu dokumentus un izmaksu aprēķinus.

Praktiskais secinājums ir sekojošs: grupas pakalpojumu kontekstā ar līgumu un rēķinu nepietiek. Uzņēmumam jāspēj pierādīt pakalpojuma faktisko saturu, saņēmēja vajadzību, sagaidāmo labumu un atlīdzības aprēķina loģiku. Jo skaidrāk tas ir sagatavots jau darījuma veikšanas laikā, jo mazāks risks, ka grupas pakalpojumu maksas vēlāk tiks apstrīdētas transfertcenu pārbaudē.